Dažkārt šķiet

Dažkārt liekas, ka dzīve ir netaisna!
Bet visticamāk tā nav, jo ko es, kam liekas ir viss, daru visu laiku uztraucoties par lietām, ko nevar iespaidot. Man ir ģimene, draugi, normāla veselība, jumts virs galvas, bet manai sirdij ar to nepietiek. KĀDĒĻ? Es tik ļoti vēlos, lai arī mana sirds zinātu to, ko zina smadzenes. To - ka man ir jābūt laimīgai, to - ka man ir jāredz labais, bet es nevaru mainīties, es nevaru. To jau mēģināju, bet visi ceļi tik un tā aizveda uz vietu, kur es sāku. KĀPĒC?
Šobrīd vienīgais par, ko varu domāt ir sapnis, kas nav īstenība. Vai tiešām es nevarētu domāt tikai par sasniedzamo?
Liekas, ka vienīgais, ko patiesi vēlos, ir "HAPPY EVER AFTER", bet viss pasaulē liekas tik tumšs un nepatiess...
Iedomas ir jāatmet, jābeidz sapņot par lietām, kas nekad nenotiks un jāsāk jauna ēra.
Bet kādēļ ar smadzenēm to saprotu, bet, kad vajag kaut ko darīt, tad vienīgais, kam klausu, ir sirds? Varbūt es vienkārši esmu neglābjama romantiķe, vai arī saskatījusies pārlieku daudz filmas ar laimīgām beigām, kuras patiesajā dzīve jāmeklē ilgi. Jā varbūt!
Bet patiess ir tikai viens es skumstu pēc vecajiem laikiem, kad visa mana pasaule bija tētis un mamma! Jau kuro reizi redzu pagātni laimīgāku kā šodienu... man vajadzētu pie tā pierast, bet sirds tik un tā sāp, kad paskatos pār plecu!
Dažkārt liekas, ka patvēruma nav!
Bet jūs nesatraucaties, manas smadzenes ir jau samierinājušās, jo dzīve nekad nebūs tāda, kā agrāk! Vēl jāgaida uz sirdi........

The End.

  Lielākā daļa 12tie raksta eksāmenus un uztraucas par līmeņiem tajos un atzīmēm liecībā, lai beigtu skolu un varētu iestāties universitātē vai augstskolā budžetā. Un priecājas, kad visi eksāmeni ir uzrakstīti.

Arī es vakar uzrakstīju savu pēdējo eksāmenu. Biju ļoti iepriecināta par to, jo beidzot var sākties vasara. Bet šodien noskatoties seriāla sēriju sapratu, ka viss ir beidzies. Visam, ko zināju, kas šķita pazīstams un ierasts, nu ir pienākušas beigas. Sākas jauns posms, kurā viss būs citāds, būs jāmācās pieņemt jaunas lietas, jāmācās jauni noteikumi un likumi. Ir pienācis laiks pieaugt, jo skolas un bērnības gadi ir beigušies, es nevaru tā uzvesties, jo visi cilvēki man apkārt uztver mani kā pieaugušo. Bet es to neizdarīšu, es nepieaugšu, jo gribu vienmēr justies kā bērns un nekad nepieaugt, gluži kā Pepija. Tagad mani māc skumjas, jo es mīlēju to laiku, ko pavadīju ar klasesbiedriem, skolasbiedriem un draugiem, jau šobrīd liekas, ka nekad vairs viņus nesatikšu kaut arī vēl ir izlaidums un all time in the world, lai to izdarītu, bet liekas, ka tam visam ir pieliktas priekšā durvis, kuras ir aizslēgtas.

  Pirms divām nedēļām man bija pēdējais zvans. Pēdējā diena skolā kā klasei. Bet es neraudāju es priecājos, jo viss likās kā sapnī – neīsts, miglains un laimīgs. Un kā gan var raudāt, ja cilvēki man apķārt bija laimīgi ar smaidiem sejā. Tad likās, ka nekas bēdīgs nenotiek, jo vēl jau mēnesis līdz izlaidumam vēl viss ir priekšā, mēs vēl būsim kopā. Bet tagad māc skumjas vēl vairāk, apzinoties to, ka viss mainīsies, ka nekad nenotiks kā agrāk – smiekli, draugu paķircināšana un dauzīšanās ar viņiem, nekas nebūs kā agrāk. Labākos draugus nesatikšu katru dienu, jo vairs neiesim vienā skolā, ar dažiem pat nebūsim vienā pilsētā.

  Sentimentāla noskaņa, skumjas, atmiņas un bildes tas ir viss, kas paliks par piemiņu no šiem divpadsmit gadiem, ko pavadīju vienā skolā, ejot roku rokā ar draugiem un skolotājiem.

 

 

 

 

 

THE END

LOVE RIGA..

 

 

 

 

 

 

Now I will go and make some tea.. Because I need a hug.

 

Doubt..

 

Doubt thou the stars are fire,
Doubt the sun doth move,
Doubt truth to be a liar
but never doubt thy love.

-William Shakespeare

I am lonely..

Ok. The day have came. Nope it is not. I just can't… I want to do things I have never done before but I can't overstep my comfort zone. I want to go hitchhiking across Europe, but I can't because I’m afraid of things that could happen. I want to be thin but I can't stop eating. I just want to be loved, but obviously I’m too ashamed of myself and I’m too…. well I am too me and I don`t know how to talk to people. I can't do things that I want because I am afraid. You will say than stop complaining and start doing but I can't. I AM TOO AFRAID OF LOSING EVERYTHING I AM TOO AFRAID TO TAKE A RISK AND JUST LIVE. Well now you know me. Answer pleas to simple question – would you want to meet me in person? It is OK I wouldn't ether.

I will fall but I don’t think someone will catch me..

 

Where is my true LOVE?

 

Jūs prasīsiet: “Kādēļ manu ierakstu nosaukumi ir angliski?”

Es atbildēšu: “Jo angliski viss skan labāk!”

Bet, ja Jums nepatiks šī atbilde es teikšu: “Jo, tikai angliski rakstot, mani nelabo, jo, angliski rakstot, viss, ko esmu uzrakstījusi nav sarkans.”

Un, ja arī šī atbilde Jūs neiepriecinās, tad es teikšu: “Iekārtojiet blogu un Jums pieleks!”

 

____________________________________________________________________

Šo rakstu esmu iesākusi jau vairākas reizes savā galvā, bet nekas nav sanācis, jo….. es pati nezinu kāpēc. Brīžiem gribas atgriezties pirmajā klasē, lai izdarītu citas izvēles un ietu citu liktens ceļu. Jo šobrīd liekas, ka nekas pareizs no šīs pasaules nav sanācis. Vai atceraties pēdējo manu ierakstu, kurā solījos kļūt labāka? Man nekas nav izdevies esmu tā pati es ar salauzto sirdi. Jā, pati vien to salauzu, ticot pasakām un laimīgām beigām. HAPPY EVER AFTER – nekad nenotiek, nevar dzīvot savu dzīvi un cerēt uz labāku, nevar vienkārši gaidīt, ka cilvēki tevī iemīlēsies, vai tu kādam iepatiksies.. NĒ.. Teiciens, ka ”viss labais nāk ar gaidīšanu”, pavisam noteikti ir pupu mizas, jo esmu jau gaidījusi 19 gadus, nekas nav noticis, vismaz tas, ko visvairāk vēlos. Un ja jūs aizvien nesaprotat KAS, tad iepazīstiet mani tuvāk.. Tas laikam arī viss, nevēlos turpināt, jo tas mani iedzīs atkal tumsā un es apvainošu kādu un kļūšu par slikto. Labāk pagaidīšu, kad tukšums mani saēdīs no iekšpuses un es kļūšu par kādu citu, kas nealks pēc mīļuma un tuvības, bet gan pēc haosa un ļaunuma. Un tagad laikam sapratu kādēļ nespēju iesākt šo rakstu, jo es jau paredzēju šausmīgās beigas.

Man ir ko teikt…

….bet klusēju, jo tā ir vienkāršāk. Klusējot var tēlot, ka viss ir kārtībā, ka viss ir labi, ka dzīvē nav problēmu. Man jautā, kas man ir, jo uzvedos savādi, es atbildu, ka man ir daudz kas, man ir…. man ir… nu tu jau zini, ka man ir daudz materiālu lietu, kuras labāk pārvēstu garīgās.

Nekad nezaudē sirdī gaismu. Ja tās nav, cilvēks staigā pasaulē kā bez ceļa, un kādā stundā viņam pietrūkst spēka dzīvot. Tādām cilvēkam neviens nevar palīdzēt, jo viņš ir sagruzdējis pats savā nelaimē.

- Jānis Kalniņš

Es jūtos tieši tā, neviens vairs nevar palīdzēt, esmu pārāk daudz reizes aplauzusies, lai spētu uzticēties, lai visu uztvertu kā sīkumu un lai pilnībā atdotos draudzībai. Bet draudzība ir tā lieta, kuru vēlos, un tādēļ es skumja klīstu pa bezkrāsaino pasauli, visur meklējot citu realitāti, kādu krāsu, bet to neredzu, jo mana sirds ir nosirmojusi.

Redziet, kam sirds nosirmo, tas vairs nevar priecāties, tam jāpaliek vienam….

- Zenta Mauriņa

Mani biedē nākotne, ja jau tagad esmu iekšēji nosirmojusi. Ko darīšu tālāk, kā dzīvošu, kam dzīvošu? Bet jādzīvo būs, kaut vai tikai tādēļ, lai nenodarītu pāri tiem dažiem cilvēkiem, kuriem esmu svarīga. Esmu dzirdējusi, ka katram uz šīs planētas ir kāds mērķis, kāds liktenis, bet es savējo neredzu, esmu vienkārši pelēks punktiņš pelēkā pūlī.

Ikviena cilvēka dzīve ir pasaka, rakstīta ar Dieva roku.

- Hanss Kristians Andersens

BET ES TO NEJŪTU! TOTIES ATRADU SAVU DZĪVES MĒRĶI:

Nav tāda cilvēka, kas nekam nederētu. Ja ne citam, tad – kā paraugs, kādam nevajag būt cilvēkam.

- Jezups Laganovskis

Matemātika, bioloģija, angļu valoda, vēsture, krievu valoda, fizika, latviešu valoda, ķīmija, vācu valoda, sports, kulturoloģija, ģeogrāfija, koris, ekonomika, psiholoģija – manas stundas, neviena mani nesaista, neviena manī nerada interesi. Visas es izciešu, jo tāds taču ir mans pienākums – mācīties, zināt, izzināt.

Maybe I am not living. I am killing these days.

Reiz man teica, ka tikai vientuļi un uzmanību tīkojoši cilvēki raksta blogu. Kad man to pateicu. es tam pretojos, jo nejutos tā, kā jūtos tagad. Bet tagad es piekritīšu. Es rakstu, tikai tādēļ, ka man nav kam stāstīt to, kas man sakrājies uz sirds, tātad esmu vientuļa ar uzmanības deficītu. Lai gan paskatoties sev apkārt, es redzu daudz seju, dažas pazīstamas, citas svešas. Es atrodos sabiedrībā, pūlī, bet to nejūtu.

Atraidījums pēc atraidījuma, noslēpums pēc noslēpuma, baumas pēc baumām. ES TO VAIRS NEVARU IZTURĒT.

Palasot domu pērles tiešām var atrast visu, paskaidrojums, kādēļ neesmu draugs nevienam:

Tas, kas izturas labi pret visiem, nav draugs nevienam.

- Karaliene Kristīna

Esmu to izdarījusi, pateikusi, ko domāju, un visvairāk sāpinājusi tos, kurus nebiju vēlējusies sāpināt, jo lūk tāda ir mana daba, saku visu, kas ir uz mēles, kaut zinu, ka tas nav pareizi. Domāju, ka pēc šī raksta savu dzimšanas dienu varēšu svinēt viena un piedzērusies kādā sānieliņā, jo alkoholā slīcināt vientulību un bēdas ir visvieglāk. Tādēļ jau tagad es teikšu piedodied, ka es esmu tāda, kāda esmu.

BUT

THEREFOR I WILL FIGHT THIS LONELINESS, AND TRAY TO BE A BETTER PERSON THAN I AM NOW.

THE LIST

 

Answer to my question…

 

______________________________________________

 

 

- by Winnie the Pooh

Dream..

Saule pāri manai sejai veļas

Un par maniem vaibstiem smejas.

Sēžu es un smaidu,

Pati nezinot, ko gaidu.

Acis ciet un vaļā veru

Maziem putniem graudus beru,

Un gaidu, kad tie sapratīs,

Ka graudus manas domas tīs.

Cita domas dzirdēt vēlos

Un piepildīt savus sapņus kvēlos:

Mīli mani pāri visam,

Jo mīlu es tevi pavisam.

Domas manī tikai raisās

Un ar tevi tikai saistās

- by Ineta

I am just chilling..

 

Mind blowing experience..

 

 

Wonderful Wrold

Par daudz domu!

Un tomēr es nevaru beigt, man tāda sajūta, ka gribu pateikt, visai pasaulei, KA ES VIŅUS MĪLU.
Šīs dienas noskaņojums man ir jautrs, ja es nebūtu ieslēgta 4 sienās noteikti kaut kur dejotu un dziedātu un lēkātu. ES GRIBU ATPAKAĻ UZ LONDONU. Vajadzēja aiziet uz lidostu paprasīt pirmajam garām gājējam uz kurieni šis brauc, ja uz Londonu, tad viņš jāapdulina un jāieriktējas viņa čemodānā, jāaizbrauc uz Londonu un tur jāatrod draugi un jāpaliek un tad uz eksāmenu pusi jābrauc mājās, lai noliktu tos un tad jāsāk krāt nauda, lai tur nokļūtu legāli un kādu laiku pamācītos. Mans plāns ir gatavs tagad tikai jāsāk domāt, kā savu plānu varētu realizēt un tikt Londonā, dabūt kreklu ar uzrakstu I LOVE LONDON un skriet pa pilsētu un priecāties par skatu, kas valda apkārt, jo es gribu tur atpakaļ.
Labi tagad vienkārši gribu ielikt smukas un smieklīgas, patiesas bildītes:

Šī bilde ir speciāli COCO

Ar mīlestību pret jums visiem Nini atslēdzas. :D

Thoughts

Un jau atkal esmu ieslēgta četrās sienās, jau 8 dienas sēžu cietā gultā, pārtiekot no zupiņām un putriņām. Jūtos emocionāli bēdīga, jo šeit jūtos apspiesta, neko nevar darīt un tieši tad gribas darīt visvairāk. (tā ir arī ar to smiešanos un kora stundām)
Kā es gribu ārā no šejienes, jūtos iesprostota. Esmu gatava darīt visu ārpasaulē - zīmēt, rakstīt, mācīties..... Es gribu prom no šīs iestādītes, es negribu tikai mājas, es gribu skolu, draugus, klasesbiedrus un paziņas, es gribu, lai atkal viss ir pa vecam, jo, tikai zaudējot kaut ko, jūt to, kas tavā dzīvē bijis svarīgs.
Jau tagad sapņoju, par pasēdēšanu COSTAA  kopā ar Coco, Didi, Benu un citiem eksemplāriem (Krievu pļava, smiekliņš(šī nav mana iesauka, ceru, ka lietoju to pareizi), dzerot šokolādi ar šokolādi un vēl pieēdot klāt šokolādi, izejot no turienes ar vēdersāpēm, bet tas nekad mani nav atturējis no šo lietu atkārtošanu.
Un tomēr šeit sēžot šajā iestādījumā var just to, ka neesmu vienaldzīga cilvēkiem un ka nedrīkstu dzīvi novērtēt par zemu. Esmu bezgala pateicīga tiem cilvēkiem, kuri ir pamanījuši manu neesamību skolā un nosūtīšuši laba vēlējumus. Es jūs visus ļoti mīlu! 

Monopensuāli

 

Mācīties negribas, bet gulēt arī iet slinkums. Nezinu par ko rakstīt, jo laikam jau esmu laimīga. Esmu māk aprakstīt tikai skumjas, nelaimes un grēkus. Tomēr manā laimē ir iekritis arī darvas piliens. Un tad jau tā vairs nav laime, vai tā?

Man tāda sajūta, ka es pieviļu visus, kas man uzticas. Un es to daru neapzināti, jo man bieži ir vienaldzīgs (monopensuāls) garastāvoklis. Un tagad manī rodas sirdsapziņas pārmetumi, jo cilvēks ar mani vairs nerunā, bet atvainoties nelīdz, jo esmu jau pievīlusi un sāpinājusi otru. Tad pienāk mirkļi, kad ir skumji, ka esmu atvērts cilvēks, bez robežām. Vai jums nešķiet, ka vieglāk būt “aizvērtam”, tad nav problēmu, jo tu nekad nevienu nesāpini, jo tu zini, kur ir robeža. Bet es esmu un būšu atvērta un traka, tādēļ lūdzu samierinieties, vai iemāciet man pareizi dzīvot pareizi, lai es nevienu nesāpinātu.

Veltījums

 

 

Dažkārt palīdz vnk sēdēšana un nedomāšana, dažkārt palīdz draugi, bet dažkārt ŠOKOLĀDE un skriešana visu uzlabo, labu apetīti un garu skrējienu, kas liek aizmirst visu! :*

Ceru, ka tu sapratīsi, daudz mīļu apskāvienu tā, ka knapi vari paelpot. :*

Mana lieliskā atpūta.

Šī nedēļa bija vienkārši lieliska. Šodien esmu ļoti priecīga, pati nezinot par ko. Gribētu jums visu izstāstīt, bet nezinu ar ko, lai sāk.

Tā tad sāksim pa dienām.

Piekdiena. Skolā popiela, mācību nav. Pēc skolas uz mājām, lai uzrīkotu tētim ballīti. Tad reāla pārpratumu virkne, kuras dēļ DiDi un es ātri iereiba, un tika nokavēts autobus, bet mēs nokļuvām tur, VECRĪGĀ.. Iedzērām pāris šotiņus un devāmies pa bāriem dejot, tad mums apnika. Un, kad mums apnīk, tad ballīte var sākties pa īstam. Carnikavas jūra mēs nākam! Jap mūsu nedzērušais šoferis aizveda mūs uz Carnikavu, kur diemžēl līdz jūrai netikām, bet braucām tālāk uz Ādažiem un Baltezeru, kur mēs stampājām galdu.. Tad brīnišķīgajai dienai/naktij pienāca gals un mēs aizgājām gulēt 15. stāvā ar kaķi, kas uz tevi aizdomīgi skatās.

Sestdiena. Pamosties 15. stāvā ar telefona zvanu no krusttēva, kurš man prasa, kāpēc tik klusi runāju. Nu bet redziet man apkārt bija 3 guļoši draugi un vēl plus 5 draugi somā, nevarēju jau viņus modināt, bet neizdevās viņi pamodās un tad sākās smieklu vētra, no mūsu puses. Un no āras skan vārdi: ja viņi dzers, tad viņus jāsit, no Bena mazā brāļa. (Tā arī nenoskaidroju, vai šis teikums bija domāts mums.) Un tad jau bija jādodas uz mājām gaidīt ciemos radiniekus, diemžēl līdz ciemošanās beigām neizvilku, miegs mani uzvarēja.

Svētdiena. Izkāpt no gultas nevarēju līdz pat četriem, bet, kad piecēlos, devos ar vilcienu uz Garciemu apskatīt jūru un pafotografēties, un paspēlēt galda spēles.

Pirmdiena. Agri ceļos dodos uz kori un dziedu. Bija jādzied pa vienam, uztraukums tāds, ka kuņģis gandrīz pa muti izlīdīs laukā. Pēc tam devos pie friziera, mani blondie mati kļuva sarkanīgi brūni un ļoti īsi. Aizvien vēl nevaru pierast.

Otrdiena. Mājas piekārtošanas diena, jo ciemiņi atnāca vērtēt manus jaunos matus..

Trešdiena. No rīta sportiņš, tad Gan Bei ar Coco un vēlāk filma, par ballīti, kādu jārīko, lai varētu apmeklēt. UN TAD SĀKĀS JAUTRĪBA JELGAVA. Izdzērām Maijas PŪSI, Coco mīļāko šņabi un devāmies ielās uz ČBK, kur mūs ar DiDi gandrīz neielaida, bet beigu beigās īpašais apsargs piekāpās. Tad uz Tonusu pie Gačo, kur iekšā nemaz netikām, jo rinda bija pa dieviem stāviem. Devāmies atpakaļ uz ČBK, kur ievērtēju smieklīgākos cilvēkus pasaulē manus draugus iedzērušus. ES JŪS MĪLU. Un aiziet gulēt ar džinkstēšanu ausīs.

Ceturtdiena. Pamosties Jelgavā. Bet brauc atpakaļ uz Rīgu, lai tālāk dotos uz Plieņciemu ar autobusu un Coco pie sāniem. Bet Rīgā, protams, neizpalika Costa Cafee apmeklējums Vaļinas Lates meklējumos. Iekāpjot autobusā, nenāca miegs, tādēļ visu ceļu smējāmies. No nākot pie Bena, sākās jautrība, kārtis un jaunu vārdu apgūšana.

Piektdiena. Pamosties no tā ka mušas sāk atmosties un sitas pret logu. Tad kārtīga pasmiešanās par segām vienādos konvertos un kārtīgas brokastis. Tad jau bija jāķeras klāt ‘dārza cimdiem, dārza šķērēm un zāģim, jo pavasaris beidzot ir klāt. (HAPPY) Un tad jau atpakaļ ceļš uz mājām, lai piekārtotu istabu un gaidītu ciemiņus un svinētu brāļa jubileju.

Sestdiena. Latvijas Kultūras akadēmijas informāciju dienu apmeklējums, kurš brīnumainā kārtā paskrēja ļoti ātri un tad jau Radison Blu hotel apmeklējums, kur, ātri izskrienot cauri izstādei par izglītību ārzemēs, ieguvu piecus bukletiņus un jutos laimīga. Atpakaļ mājās kārtīgi atpūtos no atpūtas un jau 21:00 aizgāju čučēt.

Svētdiena. Pamostos pēc 13 stundu miega, saprotu, ka būtu, jāķeras klāt mācībām, bet to izdarīt varēju tikai vakarā, jo mans garastāvoklis ir pārāk labs mācībām. Tas ir tik labs, ka tagad varētu piecelties un sākt dejot, kaut mūzika neskanētu. Bet nu jā matemātika ir pabeigta, bet literatūra vēl gaida, cerēsim, ka sagaidīs

Atklāti sakot, tik daudz dzērusi, kā šajā nedēļā, es neesmu visa sava mūža laikā..

ES JŪS VISUS MĪLU, KAS PADARĪJA MANU BRĪVLAIKU TIK NEAIZMIRSTAMU. JŪS PATIESI PADARAT MANU DZĪVI KRĀSAINU UN JAUTRU.

Sex On Fire

 

Kings Of Leon–Sex On Fire

She Fucking Hates Me..

She Fucking Hates Me..

Atkal domas..

 

Kā cilvēki zina, ka ir iemīlējušies, ja nekad nav mīlējuši?? Kā var zināt, ka jūtas ir īstas? Kā var zināt, ka jūtas, ko jūti, ir mīlestība nevis aizraušanās, pieķeršanās vai vnk kkāds fufelis??

Manuprāt, es nevaru zināt, ko jūtu, tātad uz manām jūtām nevar paļauties, tātad es neesmu uzticama un tātad man nevajag klausīt tam, ko saka manas smadzenes vai sirds. Ja es nevaru justs, tātad man nav emociju, ja nav emociju, es nedzīvoju, es eksistēju. Un ja es eksistēju, tad manai dzīvei nav jēgas, jo es to nedzīvoju, es klausu visam, ko saka citi cilvēki un mēs atkal nokļūstam pie tā, ka man nevar uzticēties, jo es neklausos sevī, bet citos un jūtu to, ko man nevajadzēt justs, bet es to jūtu, un es neko nevaru izdarīt, jo jau radusies atkarība, kuru var izārstēt, bet kuru negribas izārstēt, jo tā rada labas sajūtas.. Kāpēc, es esmu cilvēks?? Ja es būtu dzīvnieks man nevajadzētu domāt ar divām vietām (nepārprotiet) – smadzenēm un sirdi.. Varētu ļoti vienkārši dzīvot bez sirdsapziņas pārmetumiem par to, ka dari pareizo lietu..

Un jau atkal sapratu, ka šī diena nebija domāta izjūtu pierakstīšanai.. Bet tagad gan saldu miedziņu, ja kāds vēl man seko pēc šādiem idiotiskiem ierakstiem..

esmu sākusi dzert, lai aizmirstu par to, kas notiek apkārt, un tas nav labi, jo man šķiet, ka ir radusies atkarība..

Pofigisms..

 

Es atkal esmu sākusi par daudz domāt..

Un man ienāca prātā, kāpēc visa pasaule ir kļuvusi tik vienaldzīga, kāpēc? Jo man nav vienalga, jo man rūp, jo es gribu, lai citiem arī rūp.. Un cik tālu sniedzās mūsdienu rūpes, cik tālu es drīkstu iet, lai mani nenoturētu par jukušo.. Vai mūsdienu rūpes ir tas, ka mēs interesējamies par citu dzīvi nevis personīgi, aci pret aci, bet no viņa tvītiem vai bloga un priecājamies ik reizi, kad šai personai ir slikti..

Un tad es iedomājos, kāpēc man tik ļoti rūp tas, ko domā citi, kāpēc es nedzīvoju pati savu dzīvi..  Un tad es sapratu, esmu vāja, man vajag novērtējumu, atzinību, lai zinu, ka esmu izvēlējusies pareizu ceļu, bet bieži man atzinība izpalieku, un es viena klīstu pa sevis izvēlēto ceļu un domāju, kā nokļūt atpakaļ, kā lai tieku uz ceļa kur ir mani draugi.. Un tad man atkal ir skumji, jo pati nevaru izdomāt, kā pareizi iet, kā pareizi rīkoties.. Bet tad atkal liekas, ka es eju pareizi, bet kauns atdzīties draugiem, ka esi izvēlējies kko citu, nevis to, ko ir izvēlējušies viņi..

Man šodien ir pārāk daudz domu galvā tāpēc, manus pierakstus ir grūti lasīt, bet ceru, ka jūs vismaz kko sapratāt, un stulbāki nekļuvāt..

Domīgā Ineta tagad domās vai rakstīt vēl vienu ierakstu, vai nē..

…………………………………………………………….