pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Monopensuāli

 

swear

Mācīties negribas, bet gulēt arī iet slinkums. Nezinu par ko rakstīt, jo laikam jau esmu laimīga. Esmu māk aprakstīt tikai skumjas, nelaimes un grēkus. Tomēr manā laimē ir iekritis arī darvas piliens. Un tad jau tā vairs nav laime, vai tā?

Man tāda sajūta, ka es pieviļu visus, kas man uzticas. Un es to daru neapzināti, jo man bieži ir vienaldzīgs (monopensuāls) garastāvoklis. Un tagad manī rodas sirdsapziņas pārmetumi, jo cilvēks ar mani vairs nerunā, bet atvainoties nelīdz, jo esmu jau pievīlusi un sāpinājusi otru. Tad pienāk mirkļi, kad ir skumji, ka esmu atvērts cilvēks, bez robežām. Vai jums nešķiet, ka vieglāk būt “aizvērtam”, tad nav problēmu, jo tu nekad nevienu nesāpini, jo tu zini, kur ir robeža. Bet es esmu un būšu atvērta un traka, tādēļ lūdzu samierinieties, vai iemāciet man pareizi dzīvot pareizi, lai es nevienu nesāpinātu.

tumblr_lowopzoUS41qa5045o1_1280_large

piektdiena, 2012. gada 23. marts

Veltījums

 

 

Dažkārt palīdz vnk sēdēšana un nedomāšana, dažkārt palīdz draugi, bet dažkārt ŠOKOLĀDE un skriešana visu uzlabo, labu apetīti un garu skrējienu, kas liek aizmirst visu! :*

Ceru, ka tu sapratīsi, daudz mīļu apskāvienu tā, ka knapi vari paelpot. :*

svētdiena, 2012. gada 18. marts

Mana lieliskā atpūta.

Šī nedēļa bija vienkārši lieliska. Šodien esmu ļoti priecīga, pati nezinot par ko. Gribētu jums visu izstāstīt, bet nezinu ar ko, lai sāk.

Tā tad sāksim pa dienām.

Piekdiena. Skolā popiela, mācību nav. Pēc skolas uz mājām, lai uzrīkotu tētim ballīti. Tad reāla pārpratumu virkne, kuras dēļ DiDi un es ātri iereiba, un tika nokavēts autobus, bet mēs nokļuvām tur, VECRĪGĀ.. Iedzērām pāris šotiņus un devāmies pa bāriem dejot, tad mums apnika. Un, kad mums apnīk, tad ballīte var sākties pa īstam. Carnikavas jūra mēs nākam! Jap mūsu nedzērušais šoferis aizveda mūs uz Carnikavu, kur diemžēl līdz jūrai netikām, bet braucām tālāk uz Ādažiem un Baltezeru, kur mēs stampājām galdu.. Tad brīnišķīgajai dienai/naktij pienāca gals un mēs aizgājām gulēt 15. stāvā ar kaķi, kas uz tevi aizdomīgi skatās.

Sestdiena. Pamosties 15. stāvā ar telefona zvanu no krusttēva, kurš man prasa, kāpēc tik klusi runāju. Nu bet redziet man apkārt bija 3 guļoši draugi un vēl plus 5 draugi somā, nevarēju jau viņus modināt, bet neizdevās viņi pamodās un tad sākās smieklu vētra, no mūsu puses. Un no āras skan vārdi: ja viņi dzers, tad viņus jāsit, no Bena mazā brāļa. (Tā arī nenoskaidroju, vai šis teikums bija domāts mums.) Un tad jau bija jādodas uz mājām gaidīt ciemos radiniekus, diemžēl līdz ciemošanās beigām neizvilku, miegs mani uzvarēja.

Svētdiena. Izkāpt no gultas nevarēju līdz pat četriem, bet, kad piecēlos, devos ar vilcienu uz Garciemu apskatīt jūru un pafotografēties, un paspēlēt galda spēles.

Pirmdiena. Agri ceļos dodos uz kori un dziedu. Bija jādzied pa vienam, uztraukums tāds, ka kuņģis gandrīz pa muti izlīdīs laukā. Pēc tam devos pie friziera, mani blondie mati kļuva sarkanīgi brūni un ļoti īsi. Aizvien vēl nevaru pierast.

Otrdiena. Mājas piekārtošanas diena, jo ciemiņi atnāca vērtēt manus jaunos matus..

Trešdiena. No rīta sportiņš, tad Gan Bei ar Coco un vēlāk filma, par ballīti, kādu jārīko, lai varētu apmeklēt. UN TAD SĀKĀS JAUTRĪBA JELGAVA. Izdzērām Maijas PŪSI, Coco mīļāko šņabi un devāmies ielās uz ČBK, kur mūs ar DiDi gandrīz neielaida, bet beigu beigās īpašais apsargs piekāpās. Tad uz Tonusu pie Gačo, kur iekšā nemaz netikām, jo rinda bija pa dieviem stāviem. Devāmies atpakaļ uz ČBK, kur ievērtēju smieklīgākos cilvēkus pasaulē manus draugus iedzērušus. ES JŪS MĪLU. Un aiziet gulēt ar džinkstēšanu ausīs.

Ceturtdiena. Pamosties Jelgavā. Bet brauc atpakaļ uz Rīgu, lai tālāk dotos uz Plieņciemu ar autobusu un Coco pie sāniem. Bet Rīgā, protams, neizpalika Costa Cafee apmeklējums Vaļinas Lates meklējumos. Iekāpjot autobusā, nenāca miegs, tādēļ visu ceļu smējāmies. No nākot pie Bena, sākās jautrība, kārtis un jaunu vārdu apgūšana.

Piektdiena. Pamosties no tā ka mušas sāk atmosties un sitas pret logu. Tad kārtīga pasmiešanās par segām vienādos konvertos un kārtīgas brokastis. Tad jau bija jāķeras klāt ‘dārza cimdiem, dārza šķērēm un zāģim, jo pavasaris beidzot ir klāt. (HAPPY) Un tad jau atpakaļ ceļš uz mājām, lai piekārtotu istabu un gaidītu ciemiņus un svinētu brāļa jubileju.

Sestdiena. Latvijas Kultūras akadēmijas informāciju dienu apmeklējums, kurš brīnumainā kārtā paskrēja ļoti ātri un tad jau Radison Blu hotel apmeklējums, kur, ātri izskrienot cauri izstādei par izglītību ārzemēs, ieguvu piecus bukletiņus un jutos laimīga. Atpakaļ mājās kārtīgi atpūtos no atpūtas un jau 21:00 aizgāju čučēt.

Svētdiena. Pamostos pēc 13 stundu miega, saprotu, ka būtu, jāķeras klāt mācībām, bet to izdarīt varēju tikai vakarā, jo mans garastāvoklis ir pārāk labs mācībām. Tas ir tik labs, ka tagad varētu piecelties un sākt dejot, kaut mūzika neskanētu. Bet nu jā matemātika ir pabeigta, bet literatūra vēl gaida, cerēsim, ka sagaidīs

Atklāti sakot, tik daudz dzērusi, kā šajā nedēļā, es neesmu visa sava mūža laikā..

ES JŪS VISUS MĪLU, KAS PADARĪJA MANU BRĪVLAIKU TIK NEAIZMIRSTAMU. JŪS PATIESI PADARAT MANU DZĪVI KRĀSAINU UN JAUTRU.

Sex On Fire

 

Kings Of Leon–Sex On Fire

She Fucking Hates Me..

She Fucking Hates Me..

otrdiena, 2012. gada 13. marts

Atkal domas..

 

Kā cilvēki zina, ka ir iemīlējušies, ja nekad nav mīlējuši?? Kā var zināt, ka jūtas ir īstas? Kā var zināt, ka jūtas, ko jūti, ir mīlestība nevis aizraušanās, pieķeršanās vai vnk kkāds fufelis??

tumblr_lb2g46qtJj1qchn06o1_500_large

Manuprāt, es nevaru zināt, ko jūtu, tātad uz manām jūtām nevar paļauties, tātad es neesmu uzticama un tātad man nevajag klausīt tam, ko saka manas smadzenes vai sirds. Ja es nevaru justs, tātad man nav emociju, ja nav emociju, es nedzīvoju, es eksistēju. Un ja es eksistēju, tad manai dzīvei nav jēgas, jo es to nedzīvoju, es klausu visam, ko saka citi cilvēki un mēs atkal nokļūstam pie tā, ka man nevar uzticēties, jo es neklausos sevī, bet citos un jūtu to, ko man nevajadzēt justs, bet es to jūtu, un es neko nevaru izdarīt, jo jau radusies atkarība, kuru var izārstēt, bet kuru negribas izārstēt, jo tā rada labas sajūtas.. Kāpēc, es esmu cilvēks?? Ja es būtu dzīvnieks man nevajadzētu domāt ar divām vietām (nepārprotiet) – smadzenēm un sirdi.. Varētu ļoti vienkārši dzīvot bez sirdsapziņas pārmetumiem par to, ka dari pareizo lietu..

Un jau atkal sapratu, ka šī diena nebija domāta izjūtu pierakstīšanai.. Bet tagad gan saldu miedziņu, ja kāds vēl man seko pēc šādiem idiotiskiem ierakstiem.. The_Smoke_by_lucaszoltowski

esmu sākusi dzert, lai aizmirstu par to, kas notiek apkārt, un tas nav labi, jo man šķiet, ka ir radusies atkarība..

Pofigisms..

 

417428_317285168317908_198989560147470_871034_650659697_n_largeEs atkal esmu sākusi par daudz domāt..

Un man ienāca prātā, kāpēc visa pasaule ir kļuvusi tik vienaldzīga, kāpēc? Jo man nav vienalga, jo man rūp, jo es gribu, lai citiem arī rūp.. Un cik tālu sniedzās mūsdienu rūpes, cik tālu es drīkstu iet, lai mani nenoturētu par jukušo.. Vai mūsdienu rūpes ir tas, ka mēs interesējamies par citu dzīvi nevis personīgi, aci pret aci, bet no viņa tvītiem vai bloga un priecājamies ik reizi, kad šai personai ir slikti..

Inspiration-7

Un tad es iedomājos, kāpēc man tik ļoti rūp tas, ko domā citi, kāpēc es nedzīvoju pati savu dzīvi..  Un tad es sapratu, esmu vāja, man vajag novērtējumu, atzinību, lai zinu, ka esmu izvēlējusies pareizu ceļu, bet bieži man atzinība izpalieku, un es viena klīstu pa sevis izvēlēto ceļu un domāju, kā nokļūt atpakaļ, kā lai tieku uz ceļa kur ir mani draugi.. Un tad man atkal ir skumji, jo pati nevaru izdomāt, kā pareizi iet, kā pareizi rīkoties.. Bet tad atkal liekas, ka es eju pareizi, bet kauns atdzīties draugiem, ka esi izvēlējies kko citu, nevis to, ko ir izvēlējušies viņi..

Man šodien ir pārāk daudz domu galvā tāpēc, manus pierakstus ir grūti lasīt, bet ceru, ka jūs vismaz kko sapratāt, un stulbāki nekļuvāt..

Domīgā Ineta tagad domās vai rakstīt vēl vienu ierakstu, vai nē..

…………………………………………………………….

 

sestdiena, 2012. gada 10. marts

Scotty Doesn’t Know..

trešdiena, 2012. gada 7. marts

Winnie The Pooh

svētdiena, 2012. gada 4. marts

fears…

Inspiration from Imants Ziedonis

 

Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. […] Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. […] Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdzi. Visus var tumsā pazaudēt, bet sevi tikai atrast..

/I. Ziedonis “Epifānijas”

Mans draugs ir tumsa.. Tumsa mani nenopeļ. Viņa vienkārši ir. Dažkārt man patīk tumsā iedegt sveci un lūkoties, kā viņa VIENA cīnās ar tumsu.. (Gluži kā es, tikai mana tumsa ir vientulība..) Tumsā ir vienkārši atrasties, jo tu neredzi nevienu un neviens neredz tevi.. Tumsā tu vari izvēlēties, kā tu izskaties, iztēloties, ka tevi kāds skauj, iztēloties, ka neesi viens un pasaule ir ar tevi.

 

 

Bet tad pēc tumsas nāk gaisma, ar savu mānīgo jaukumu.. Gaismā tu redzi visu patiesību – tu esi viens ar savām sāpēm.. Bet tā kā gaismā visi redz arī tevi , tev jāizliekas, ka viss ir kārtībā. Tādēļ tu smaidi, kaut iekšēji tu mirsti, tu smejies kaut iekšēji raudi.. Tu čuksti kaut iekšēji  būtu kliegusi, tu saki: “I am perfectly fine, trust me ” kaut būtu teikusi: “Es jūtos vientuļa, gribu, lai kāds mani apskauj un nelaiž vaļā, lai kāds saka, ka mani mīl tādu, kāda esmu”

Es esmu nogurusi no cīņas ar vientulību, es gribu justies pasargāta, gribu justies laimīga.. Es gribu, lai kāds aizpilda to tukšumu, ko jūtu ik uz soļa.. Es nezinu, kas man to radīja, bet zinu, ka gribu, lai tā vairs nebūtu…

EJ PROM, NEATGRIEZIES!!

piektdiena, 2012. gada 2. marts

lirika

Brīžos, kad pārņem grūtums,

Esi kā ceļinieks,

Gaismas saknes kas meklē,

Kurās ieslēpies prieks!

Atbrīvo viņam ceļu,

Ļauj, lai vārdā sauc rīts,

Un pie cīruļ dziesmas

Aizved debesīs līdz.

/Kornēlija Apškrūma

tired



Šī diena ir labāka par iepriekšējo, jo biju uz sporta zāli un daļu savu negatīvo emociju atstāju tur.. Nezinu, kas man bija uznācis vakar, bet laikam vakar es tiešām eksplodēju, diemžēl no negatīvajām domām..
Diemžēl es ļoti emocionāli reaģēju uz visu sev apkārt.. Un, kad vairs nevaru sevī iesūkt emocijas, es tās laižu uz āru dažkārt asaru, citreiz kliegšanas un lamāšanās veidā.. Laikam manu emocionalitāti varētu pielikt pie manām sliktajām īpašībām, jo es nemāku adekvāti reaģēt uz kritiku, es raudu, ja kādam nepatīku, es raudu, ja kādam nepatīk tik daudz cik man patīk viņš, es raudu, ja kādam nepatīk tas kā es kko daru, ES RAUDU.. skumji, bet tāda ir mana dzīve, es bieži raudu iekšēji, kad neviens cits to neredz un nezin, kas man noticis, bet visstulbāk ir raudāt atklāti sabiedrībā, kad tevi visi nosoda, jo tu neesi pelnījis raudāt, kad citiem ir daudz sliktāk.. bet tu nevari beigt, tu saproti, ka raudāt ir bezjēdzīgi, bet asaras tikai līst un līst.. tad ir pats ļaunākais, tu kļūsi par apsmiekla objektu, tu esi tas stulbais skolēns, kas raud ne par ko..
Arvien runājot par vakardienu, šodien es apskatīju studēšanas iespējas ārzemēs man, secināju, ka nekur nebraukšu, jo pieteikšanas ir beigusies un maksa ir grandioza..

ceturtdiena, 2012. gada 1. marts

1. march

 

Solījums sev..

Atkal pagājusi diena, man, mazajai un nesvarīgajai būtnei, vienīgais, kam esmu derīga - asarām, kas šobrīd rit pār maniem vaigiem.. Jo šodien atkal sapratu, ka es nekad nebūšu pietiekami laba, lai cilvēki mani novērtētu ar tādu lomu, kādu esmu vēlējusies ieņemt, ja eju korī, tad esmu pārāk slikta, lai vispār mēģinātu atvērt muti, ja esmu kādam draugs, tad esmu pārāk neuzticama, lai kāds man stāstītu savas problēmas, ja esmu idejas autore, tad tāda, kas tiek nopelta, ja esmu skolniece, tad ne paraugbērns, ja esmu meitene, tad resna un nevienam nesimpatizējoša, ja protu zīmēt, tad ne tik labi, lai ar to nodarbotos.. Un tā es varētu turpināt un turpināt, bet Jums jau noteikti apnika lasīt pie pirmās rindiņas, tātad, ja esmu es, tad nesvarīga, garlaicīga un nederīga divkose, kas vienam teiks, ka viss ir labi, bet iekšēji viņas pasaule sāk uzkarst gluži kā atomreaktora serde Černobiļas atomsprādzienā.. Lēnām atkal es sāku brukt.. Tādēļ laiks domāt par jaunu dzīvi citā valstī - ESMU NOLĒMUSI MĒĢINĀT TIKT PROM NO LATVIJAS UN MĀCĪTIES KKUR ĀRZEMĒS, kur neviens mani nepazīs un es varētu sākt jaunu dzīvi, bez problēmām, kuras šobrīd mani nomoka.. Paldies par Jūsu uzmanību, ja kāds vispār tika līdz beigām, es tātad esmu apsolījusi braukt prom un to arī darīšu, jau 6dien meklēšu iespējamos mācību variantus.. Novēlu Jums tik pat mokošu miegu, cik man... xoxo.... I know you do not like me..