Un man ienāca prātā, kāpēc visa pasaule ir kļuvusi tik vienaldzīga, kāpēc? Jo man nav vienalga, jo man rūp, jo es gribu, lai citiem arī rūp.. Un cik tālu sniedzās mūsdienu rūpes, cik tālu es drīkstu iet, lai mani nenoturētu par jukušo.. Vai mūsdienu rūpes ir tas, ka mēs interesējamies par citu dzīvi nevis personīgi, aci pret aci, bet no viņa tvītiem vai bloga un priecājamies ik reizi, kad šai personai ir slikti..
Un tad es iedomājos, kāpēc man tik ļoti rūp tas, ko domā citi, kāpēc es nedzīvoju pati savu dzīvi.. Un tad es sapratu, esmu vāja, man vajag novērtējumu, atzinību, lai zinu, ka esmu izvēlējusies pareizu ceļu, bet bieži man atzinība izpalieku, un es viena klīstu pa sevis izvēlēto ceļu un domāju, kā nokļūt atpakaļ, kā lai tieku uz ceļa kur ir mani draugi.. Un tad man atkal ir skumji, jo pati nevaru izdomāt, kā pareizi iet, kā pareizi rīkoties.. Bet tad atkal liekas, ka es eju pareizi, bet kauns atdzīties draugiem, ka esi izvēlējies kko citu, nevis to, ko ir izvēlējušies viņi..
Man šodien ir pārāk daudz domu galvā tāpēc, manus pierakstus ir grūti lasīt, bet ceru, ka jūs vismaz kko sapratāt, un stulbāki nekļuvāt..
Domīgā Ineta tagad domās vai rakstīt vēl vienu ierakstu, vai nē..
