pirmdiena, 2013. gada 11. novembris

Nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes

Reiz meitene dzīvoja,
Kuras sirds bija pasauļu liela.
Viņa dāvāt sirdi gribēja,
Bet pārāk kautrīga bij` viņa.

Pagāja naktis un dienas,
Un viņa dzīvoja Elsberga dzejā
"Viņa darina asaru krelles un izrotā gultu un izrotā lelles."
Meiteni sirdi dāvāt gribēja, 
Bet pasaule pārāk nesaprotama šķita viņai.

Viņa smaidīja dienas
Un raudāja naktis
Viņas nogurums bija acīm redzams
Bet kas gan varētu palīdzēt viņai
Ja nav kam sirdi dot un mīlēt viņai

Saules stari rotā viņa seju,
Bet tumsas un mēness gaisma ir meitenes stihija.
Viņa izmisumā kritusi
Viņa depresījā dzīvo

Jo redz mīlestība ir tas, ko meitene vēlas, bet dabūt viņa nedabūs.