Dažkārt liekas, ka dzīve ir netaisna!
Bet visticamāk tā nav, jo ko es, kam liekas ir viss, daru visu laiku uztraucoties par lietām, ko nevar iespaidot. Man ir ģimene, draugi, normāla veselība, jumts virs galvas, bet manai sirdij ar to nepietiek. KĀDĒĻ? Es tik ļoti vēlos, lai arī mana sirds zinātu to, ko zina smadzenes. To - ka man ir jābūt laimīgai, to - ka man ir jāredz labais, bet es nevaru mainīties, es nevaru. To jau mēģināju, bet visi ceļi tik un tā aizveda uz vietu, kur es sāku. KĀPĒC?
Šobrīd vienīgais par, ko varu domāt ir sapnis, kas nav īstenība. Vai tiešām es nevarētu domāt tikai par sasniedzamo?
Liekas, ka vienīgais, ko patiesi vēlos, ir "HAPPY EVER AFTER", bet viss pasaulē liekas tik tumšs un nepatiess...
Iedomas ir jāatmet, jābeidz sapņot par lietām, kas nekad nenotiks un jāsāk jauna ēra.
Bet kādēļ ar smadzenēm to saprotu, bet, kad vajag kaut ko darīt, tad vienīgais, kam klausu, ir sirds? Varbūt es vienkārši esmu neglābjama romantiķe, vai arī saskatījusies pārlieku daudz filmas ar laimīgām beigām, kuras patiesajā dzīve jāmeklē ilgi. Jā varbūt!
Bet patiess ir tikai viens es skumstu pēc vecajiem laikiem, kad visa mana pasaule bija tētis un mamma! Jau kuro reizi redzu pagātni laimīgāku kā šodienu... man vajadzētu pie tā pierast, bet sirds tik un tā sāp, kad paskatos pār plecu!
Dažkārt liekas, ka patvēruma nav!
Bet jūs nesatraucaties, manas smadzenes ir jau samierinājušās, jo dzīve nekad nebūs tāda, kā agrāk! Vēl jāgaida uz sirdi........
