sestdiena, 2013. gada 14. septembris

Viena

Sēž meitene viena.. Pūlis apkārt viņai spiedz.. 
Bet viņa zina, ka tas tikai mīts, ka sabiedrība palīdz.
Tas ir tik kaitinoši, ka redzi cilvēkus, bet jūties viens.
Meitene zini, ka katrs no viņiem ir labāks, ka katrs ir īpašs un laimīgs, bet tu esi viens. 
Viņa redz cilvēkus un zini, ka par draugu viņus sauc, bet viņa zina, ka ir tik viena. 
Viena starp pūli, kas apkārt tai spiedz.
Palīdzību meklēt nav vērts.
Arī pūlis zina, ka meitene nav vērta, pūlis zina, ka viņa ir viena.
Nav vērts ar viņu runāt, jo neko vērtīgu viņai nav ko teikt. 
Nav vērts ar viņu sarunas laist, jo interese par meiteni pūlim maza. 
Kāda atšķirība, jo pūlis ir labāks, pūlis zina, ka meitene nav dzīvē nekas. 
Arī meitene zina, ka pūlis viņu neizglābs.
Meitene redz pūlī sejas, redz cilvēkus un dejas.
Bet tikai vienu pūļa daļu viņa redzētu vislabāk sev blakus.
Tikai vienu cilvēku no pūļa viņa grib skart.
Tikai vienu cilvēku, kas viņu priecīgu darītu.
Bet viņš nav viens.
Viņš zina, kas ir'a.
Viņš zina, ka nav vērts meiteni traucēt, jo nav jau viens.
Dejas ritmi, dziesmu vārdi - meitenes glābiņš, jo tas palīdz slēpt to, kas pār seju rit.
Tas palīdz dziedēt to, ko neviens nepalīdz. 
Tas palīdz.... tik uz brīdi.
Tas palīdz, kad domas klīst tikai lai atcerētos soli nākamo.
Bet tas nepalīdz... tas nepalīdz, jo meitene viena, viņa ir un paliks viena.
Meitene zina, ka sabiedrība nepalīdz..
Sabiedrībā tikai maska jāuzliek un smaids.
Tad visi redz, ka meitenei ir labi un nekas nepalīdz..
Meitene sēž viena un pūlis viņai apkārt spiedz.