Jūs prasīsiet: “Kādēļ manu ierakstu nosaukumi ir angliski?” 
Es atbildēšu: “Jo angliski viss skan labāk!”
Bet, ja Jums nepatiks šī atbilde es teikšu: “Jo, tikai angliski rakstot, mani nelabo, jo, angliski rakstot, viss, ko esmu uzrakstījusi nav sarkans.”
Un, ja arī šī atbilde Jūs neiepriecinās, tad es teikšu: “Iekārtojiet blogu un Jums pieleks!”
____________________________________________________________________
Šo rakstu esmu iesākusi jau vairākas reizes savā galvā, bet nekas nav sanācis, jo….. es pati nezinu kāpēc. Brīžiem gribas atgriezties pirmajā klasē, lai izdarītu citas izvēles un ietu citu liktens ceļu. Jo šobrīd liekas, ka nekas pareizs no šīs pasaules nav sanācis. Vai atceraties pēdējo manu ierakstu, kurā solījos kļūt labāka? Man nekas nav izdevies esmu tā pati es ar salauzto sirdi. Jā, pati vien to salauzu, ticot pasakām un laimīgām beigām. HAPPY EVER AFTER – nekad nenotiek, nevar dzīvot savu dzīvi un cerēt uz labāku, nevar vienkārši gaidīt, ka cilvēki tevī iemīlēsies, vai tu kādam iepatiksies.. NĒ.. Teiciens, ka ”viss labais nāk ar gaidīšanu”, pavisam noteikti ir pupu mizas, jo esmu jau gaidījusi 19 gadus, nekas nav noticis, vismaz tas, ko visvairāk vēlos. Un ja jūs aizvien nesaprotat KAS, tad iepazīstiet mani tuvāk.. Tas laikam arī viss, nevēlos turpināt, jo tas mani iedzīs atkal tumsā un es apvainošu kādu un kļūšu par slikto. Labāk pagaidīšu, kad tukšums mani saēdīs no iekšpuses un es kļūšu par kādu citu, kas nealks pēc mīļuma un tuvības, bet gan pēc haosa un ļaunuma. Un tagad laikam sapratu kādēļ nespēju iesākt šo rakstu, jo es jau paredzēju šausmīgās beigas.
