sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis

Thoughts

Un jau atkal esmu ieslēgta četrās sienās, jau 8 dienas sēžu cietā gultā, pārtiekot no zupiņām un putriņām. Jūtos emocionāli bēdīga, jo šeit jūtos apspiesta, neko nevar darīt un tieši tad gribas darīt visvairāk. (tā ir arī ar to smiešanos un kora stundām)
Kā es gribu ārā no šejienes, jūtos iesprostota. Esmu gatava darīt visu ārpasaulē - zīmēt, rakstīt, mācīties..... Es gribu prom no šīs iestādītes, es negribu tikai mājas, es gribu skolu, draugus, klasesbiedrus un paziņas, es gribu, lai atkal viss ir pa vecam, jo, tikai zaudējot kaut ko, jūt to, kas tavā dzīvē bijis svarīgs.
Jau tagad sapņoju, par pasēdēšanu COSTAA  kopā ar Coco, Didi, Benu un citiem eksemplāriem (Krievu pļava, smiekliņš(šī nav mana iesauka, ceru, ka lietoju to pareizi), dzerot šokolādi ar šokolādi un vēl pieēdot klāt šokolādi, izejot no turienes ar vēdersāpēm, bet tas nekad mani nav atturējis no šo lietu atkārtošanu.
Un tomēr šeit sēžot šajā iestādījumā var just to, ka neesmu vienaldzīga cilvēkiem un ka nedrīkstu dzīvi novērtēt par zemu. Esmu bezgala pateicīga tiem cilvēkiem, kuri ir pamanījuši manu neesamību skolā un nosūtīšuši laba vēlējumus. Es jūs visus ļoti mīlu!