Lielākā daļa 12tie raksta eksāmenus un uztraucas par līmeņiem tajos un atzīmēm liecībā, lai beigtu skolu un varētu iestāties universitātē vai augstskolā budžetā. Un priecājas, kad visi eksāmeni ir uzrakstīti.
Arī es vakar uzrakstīju savu pēdējo eksāmenu. Biju ļoti iepriecināta par to, jo beidzot var sākties vasara. Bet šodien noskatoties seriāla sēriju sapratu, ka viss ir beidzies. Visam, ko zināju, kas šķita pazīstams un ierasts, nu ir pienākušas beigas. Sākas jauns posms, kurā viss būs citāds, būs jāmācās pieņemt jaunas lietas, jāmācās jauni noteikumi un likumi. Ir pienācis laiks pieaugt, jo skolas un bērnības gadi ir beigušies, es nevaru tā uzvesties, jo visi cilvēki man apkārt uztver mani kā pieaugušo. Bet es to neizdarīšu, es nepieaugšu, jo gribu vienmēr justies kā bērns un nekad nepieaugt, gluži kā Pepija. Tagad mani māc skumjas, jo es mīlēju to laiku, ko pavadīju ar klasesbiedriem, skolasbiedriem un draugiem, jau šobrīd liekas, ka nekad vairs viņus nesatikšu kaut arī vēl ir izlaidums un all time in the world, lai to izdarītu, bet liekas, ka tam visam ir pieliktas priekšā durvis, kuras ir aizslēgtas. 
Pirms divām nedēļām man bija pēdējais zvans. Pēdējā diena skolā kā klasei. Bet es neraudāju es priecājos, jo viss likās kā sapnī – neīsts, miglains un laimīgs. Un kā gan var raudāt, ja cilvēki man apķārt bija laimīgi ar smaidiem sejā. Tad likās, ka nekas bēdīgs nenotiek, jo vēl jau mēnesis līdz izlaidumam vēl viss ir priekšā, mēs vēl būsim kopā. Bet tagad māc skumjas vēl vairāk, apzinoties to, ka viss mainīsies, ka nekad nenotiks kā agrāk – smiekli, draugu paķircināšana un dauzīšanās ar viņiem, nekas nebūs kā agrāk. Labākos draugus nesatikšu katru dienu, jo vairs neiesim vienā skolā, ar dažiem pat nebūsim vienā pilsētā.
Sentimentāla noskaņa, skumjas, atmiņas un bildes tas ir viss, kas paliks par piemiņu no šiem divpadsmit gadiem, ko pavadīju vienā skolā, ejot roku rokā ar draugiem un skolotājiem.
