Domāju par laiku un par to, ka tas dziedējot brūces. Bet sapratu, lai sadziedētu tās kaut kas ir arī jādara, nedrīkst sēdēt malā un varbūt plēst savu brūci vēl dziļāk. (tā to daru es, graužu jau sadzijušās) Bet ko lai iesāku, savādāk es neprotu…… Konstatēju to, ka nekas nemainīsies, ja pati nemainīšu…
Bet kas notika ar veco labo lācīti, kura dēļ gribēju darīt visu? ES KAUT KO IZDARĪJU, PATEICU? Vai arī mēs kopīgi iegrimām rutīnā, kuru lācītis vairs nevarēja paciest, varbūt nevarēja paciest mani nevis rutīnu, jo es jau biju pārāk veca rotaļlieta priekš viņa.
NĒ! Nebija rutīnas vienkārši mans mīļais, vecais draugs lācītis bija mainījies. Vienīgais, kas bija spējīgs mainīt visu pasauli man apkārt.
Es biju pieradusi pie vecā lācīša, lāča, kas mani pieradināja, viņš nebija mana rotaļlieta, ES BIJU VIŅA ROTAĻLIETA. Ak, lācīti, manu lācīti Antuāns de Sent-Ekziperī ir teicis:”MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR TIEM, KO ESAM PIERADINĀJUŠI.” Lūdzu, nāc atpakaļ, neatstāj man vienu, jo es tā nemāku.
Es jūtos kā mazs bērns, kas Ziemassvētku naktī nomodā gaida Ziemassvētku vecīti, bet viņš neatnāk. Tagad man vajaga atrast kādu citu, kas aizpildītu tukšumu manā sirsniņā, bet šoreiz NEDRĪKSTU pieķerties tik stipri, ka sabrūk visa pasaule.
Ņem visas manas mīlestības, ņem!
Vai nu tev vairāk ir? Pats redzi: nav.
Ja mīlai tiesu taisnīgu tu lem,
Tad viss, ko guvi, sen jau bija tavs.
[..]
Tev, mīļo zaglēn, piedodu, kaut gan
Līdz pēdējam es aplaupīts. Bet gribu,
Lai saproti, kas NAIDU PACIEST MAN
IR VIEGLĀK NEKĀ MĪLAS NETAISNĪBU.
Un tomēr – mīlot moci, nokauj pat,
Mēs ienaidnieki nebūsim NEKAD.
/V. Šekspīrs./
