Visi kaut reizi ir sapņojuši par
to, kas viņi būs, kad pabeigs skolu, augstskolu vai universitāti. Domāju, ka ik
viens no mums ir domājis, kādus mērķus būs sasniedzies noteiktajā vecumā!
Piemēram, kad man būs 30 gadi būšu jau aprecējies vai strādāšu labi atalgotu
darbu.
Bet, ko darīt tad, kad jūti, ka
dzīve neiet uz to pusi, uz kuru tu biji iecerējis? Jau tagad tu jūti, ka nesasniegsi
to, ko cerēji, jo tev vajadzēs vairāk laika, jo jau tagad redzi, lai sasniegtu
iecerēto, bija jādara kaut kas cits nevis šis! Un ko darīt, ja tev nav ne
mazākās nojausmas, ko tu gribi sasniegt? Nav saprašanas, ko darīt, kā darīt un
ko iesākt ar dzīvi, kas tev ir sniegta....
Man saprašanas nav..... liekas, ka visi iet savu gaitu, bet man šajā
plūsmā vietas nav. Tagad, lasot dažus filozofijas grāmatas fragmentus, saprotu,
ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas bēg no brīvības, es gribu darīt tā, kā man
saka, lai nebūtu jādomā. Vai tad tā nav vieglāk – nedomāt bet darīt? Tev visu
pateiktu priekšā, tev nebūtu noteikšanas, tu tikai pakļautos. (nopūta).... tas izklausās tik...
šausmīgi, es negribu tā beigt savu dzīvi, negribu dzīvot neko nesasniegusi.
Apskaujiet mani kāds! Vēlos saņemt siltu, mīļu apskāvienu, kas sasildītu sirsniņu. Vienkārši
pienāciet, neko naprasiet, nesakiet un apskaujiet, jo dražkārt pietiek tikai ar
apskāvienu un dzīve atkal liekas gaiša. Lūdzu tas taču nav grūti...
Kāds negrib pieteikties parādīt man virzienu?
Liekas, ka es neeju uz pareizo pusi. Pasakiet, kas ir jāmaina manī, lai es VIŅAM
patiktu. Citādi - I will die alone! Nu labi varbūt man būs 20 kaķi no, kuriem man būs alerģija..
