Mācīties negribas, bet gulēt arī iet slinkums. Nezinu par ko rakstīt, jo laikam jau esmu laimīga. Esmu māk aprakstīt tikai skumjas, nelaimes un grēkus. Tomēr manā laimē ir iekritis arī darvas piliens. Un tad jau tā vairs nav laime, vai tā?
Man tāda sajūta, ka es pieviļu visus, kas man uzticas. Un es to daru neapzināti, jo man bieži ir vienaldzīgs (monopensuāls) garastāvoklis. Un tagad manī rodas sirdsapziņas pārmetumi, jo cilvēks ar mani vairs nerunā, bet atvainoties nelīdz, jo esmu jau pievīlusi un sāpinājusi otru. Tad pienāk mirkļi, kad ir skumji, ka esmu atvērts cilvēks, bez robežām. Vai jums nešķiet, ka vieglāk būt “aizvērtam”, tad nav problēmu, jo tu nekad nevienu nesāpini, jo tu zini, kur ir robeža. Bet es esmu un būšu atvērta un traka, tādēļ lūdzu samierinieties, vai iemāciet man pareizi dzīvot pareizi, lai es nevienu nesāpinātu.
