Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. […] Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. […] Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdzi. Visus var tumsā pazaudēt, bet sevi tikai atrast..
/I. Ziedonis “Epifānijas”
Mans draugs ir tumsa.. Tumsa mani nenopeļ. Viņa vienkārši ir. Dažkārt man patīk tumsā iedegt sveci un lūkoties, kā viņa VIENA cīnās ar tumsu.. (Gluži kā es, tikai mana tumsa ir vientulība..) Tumsā ir vienkārši atrasties, jo tu neredzi nevienu un neviens neredz tevi.. Tumsā tu vari izvēlēties, kā tu izskaties, iztēloties, ka tevi kāds skauj, iztēloties, ka neesi viens un pasaule ir ar tevi.
Bet tad pēc tumsas nāk gaisma, ar savu mānīgo jaukumu.. Gaismā tu redzi visu patiesību – tu esi viens ar savām sāpēm.. Bet tā kā gaismā visi redz arī tevi , tev jāizliekas, ka viss ir kārtībā. Tādēļ tu smaidi, kaut iekšēji tu mirsti, tu smejies kaut iekšēji raudi.. Tu čuksti kaut iekšēji būtu kliegusi, tu saki: “I am perfectly fine, trust me ” kaut būtu teikusi: “Es jūtos vientuļa, gribu, lai kāds mani apskauj un nelaiž vaļā, lai kāds saka, ka mani mīl tādu, kāda esmu”
EJ PROM, NEATGRIEZIES!!
