trešdiena, 2012. gada 7. marts

Winnie The Pooh

svētdiena, 2012. gada 4. marts

fears…

Inspiration from Imants Ziedonis

 

Es eju naktī, un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. […] Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. […] Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdzi. Visus var tumsā pazaudēt, bet sevi tikai atrast..

/I. Ziedonis “Epifānijas”

Mans draugs ir tumsa.. Tumsa mani nenopeļ. Viņa vienkārši ir. Dažkārt man patīk tumsā iedegt sveci un lūkoties, kā viņa VIENA cīnās ar tumsu.. (Gluži kā es, tikai mana tumsa ir vientulība..) Tumsā ir vienkārši atrasties, jo tu neredzi nevienu un neviens neredz tevi.. Tumsā tu vari izvēlēties, kā tu izskaties, iztēloties, ka tevi kāds skauj, iztēloties, ka neesi viens un pasaule ir ar tevi.

 

 

Bet tad pēc tumsas nāk gaisma, ar savu mānīgo jaukumu.. Gaismā tu redzi visu patiesību – tu esi viens ar savām sāpēm.. Bet tā kā gaismā visi redz arī tevi , tev jāizliekas, ka viss ir kārtībā. Tādēļ tu smaidi, kaut iekšēji tu mirsti, tu smejies kaut iekšēji raudi.. Tu čuksti kaut iekšēji  būtu kliegusi, tu saki: “I am perfectly fine, trust me ” kaut būtu teikusi: “Es jūtos vientuļa, gribu, lai kāds mani apskauj un nelaiž vaļā, lai kāds saka, ka mani mīl tādu, kāda esmu”

Es esmu nogurusi no cīņas ar vientulību, es gribu justies pasargāta, gribu justies laimīga.. Es gribu, lai kāds aizpilda to tukšumu, ko jūtu ik uz soļa.. Es nezinu, kas man to radīja, bet zinu, ka gribu, lai tā vairs nebūtu…

EJ PROM, NEATGRIEZIES!!

piektdiena, 2012. gada 2. marts

lirika

Brīžos, kad pārņem grūtums,

Esi kā ceļinieks,

Gaismas saknes kas meklē,

Kurās ieslēpies prieks!

Atbrīvo viņam ceļu,

Ļauj, lai vārdā sauc rīts,

Un pie cīruļ dziesmas

Aizved debesīs līdz.

/Kornēlija Apškrūma

tired



Šī diena ir labāka par iepriekšējo, jo biju uz sporta zāli un daļu savu negatīvo emociju atstāju tur.. Nezinu, kas man bija uznācis vakar, bet laikam vakar es tiešām eksplodēju, diemžēl no negatīvajām domām..
Diemžēl es ļoti emocionāli reaģēju uz visu sev apkārt.. Un, kad vairs nevaru sevī iesūkt emocijas, es tās laižu uz āru dažkārt asaru, citreiz kliegšanas un lamāšanās veidā.. Laikam manu emocionalitāti varētu pielikt pie manām sliktajām īpašībām, jo es nemāku adekvāti reaģēt uz kritiku, es raudu, ja kādam nepatīku, es raudu, ja kādam nepatīk tik daudz cik man patīk viņš, es raudu, ja kādam nepatīk tas kā es kko daru, ES RAUDU.. skumji, bet tāda ir mana dzīve, es bieži raudu iekšēji, kad neviens cits to neredz un nezin, kas man noticis, bet visstulbāk ir raudāt atklāti sabiedrībā, kad tevi visi nosoda, jo tu neesi pelnījis raudāt, kad citiem ir daudz sliktāk.. bet tu nevari beigt, tu saproti, ka raudāt ir bezjēdzīgi, bet asaras tikai līst un līst.. tad ir pats ļaunākais, tu kļūsi par apsmiekla objektu, tu esi tas stulbais skolēns, kas raud ne par ko..
Arvien runājot par vakardienu, šodien es apskatīju studēšanas iespējas ārzemēs man, secināju, ka nekur nebraukšu, jo pieteikšanas ir beigusies un maksa ir grandioza..

ceturtdiena, 2012. gada 1. marts

1. march

 

Solījums sev..

Atkal pagājusi diena, man, mazajai un nesvarīgajai būtnei, vienīgais, kam esmu derīga - asarām, kas šobrīd rit pār maniem vaigiem.. Jo šodien atkal sapratu, ka es nekad nebūšu pietiekami laba, lai cilvēki mani novērtētu ar tādu lomu, kādu esmu vēlējusies ieņemt, ja eju korī, tad esmu pārāk slikta, lai vispār mēģinātu atvērt muti, ja esmu kādam draugs, tad esmu pārāk neuzticama, lai kāds man stāstītu savas problēmas, ja esmu idejas autore, tad tāda, kas tiek nopelta, ja esmu skolniece, tad ne paraugbērns, ja esmu meitene, tad resna un nevienam nesimpatizējoša, ja protu zīmēt, tad ne tik labi, lai ar to nodarbotos.. Un tā es varētu turpināt un turpināt, bet Jums jau noteikti apnika lasīt pie pirmās rindiņas, tātad, ja esmu es, tad nesvarīga, garlaicīga un nederīga divkose, kas vienam teiks, ka viss ir labi, bet iekšēji viņas pasaule sāk uzkarst gluži kā atomreaktora serde Černobiļas atomsprādzienā.. Lēnām atkal es sāku brukt.. Tādēļ laiks domāt par jaunu dzīvi citā valstī - ESMU NOLĒMUSI MĒĢINĀT TIKT PROM NO LATVIJAS UN MĀCĪTIES KKUR ĀRZEMĒS, kur neviens mani nepazīs un es varētu sākt jaunu dzīvi, bez problēmām, kuras šobrīd mani nomoka.. Paldies par Jūsu uzmanību, ja kāds vispār tika līdz beigām, es tātad esmu apsolījusi braukt prom un to arī darīšu, jau 6dien meklēšu iespējamos mācību variantus.. Novēlu Jums tik pat mokošu miegu, cik man... xoxo.... I know you do not like me..