Dzīve nav rožu lauks…

 

Pagājusi vēl viena diena no manas dzīves…. Ko esmu sasniegusi?? Ar nožēlu jāsaka NEKO..

Manuprāt, man ir iestājusies noklusētā depresija (nerādās uz āru), pārāk daudz bēdīgu atklāsmju šai nedēļai. Vienīgās zāles – smiekli, kurus šodien smēlos daudz, bet nedēļai nepietiks.Varbūt tomēr būt nopietnai un atgriezties pie depresijas cēloņu iztirzāšanas, bet tā negribu, tad tiks atņemts vienīgais mans gaismas stariņš – smiekli..

 

Es esmu kļuvusi citādāka, agrāk mācēju smieties pa īstam, tagad man tie ir jāizvelk no sevis ar varu, varbūt citi to nepamana, bet es gan jūtu. Jūtu, ka šī pasaulē mani ir kļuvusi nesaprotama un pelēka. Lai arī smaids uz manā lūpā ir bieža parādībā, tas ir samākslots vai arī parādās uz ļoti īss brīdi.

Kad manā blogā beidzot parādīsies kaut kas jauks un priecīgs?

Varbūt tad, kad iemīlēšos kādā un uzlikšu rozā brilles. Varbūt vienīgi tad, kad 30. februārī pūcei aste uzziedēs. Varbūt nekad, jo kļūšu par pesimisti un nekur neredzēšu pat gaismas stariņus..

SKUMJI BET FAKTS..