The best scene of The Vampire Diaries..

 

“We kissed now it is weird”  /Damon

My plan for tomorrow…

 

Friendship..

 

Izlasīju rakstu par draudzību. Tur bija rakstīts, ka parasti draugi NAV uz visu mūžu, jo mēs maināmies, bet draugi ne vienmēr mainās līdzi mums.. ŽĒL.. Bet tad man rodas jautājums: KĀPĒC MĒS MĒTAJAMIES AR ŠO TIK ĻOTI PAZĪSTAMO SAĪSINĀJUMU BFF?? Vai cilvēki vēstures gaitā nav manījuši, ka draugi mainās, tāpat kā mainās sirds āķīši.. Tā tad nav patiess teiciens, ka “puiši nāk un iet, bet īsti draugi paliek”.

Varbūt man vnk ir pārāk liela vēlme būt draugu uzmanības centrā. Vai kāds man nevarētu palīdzēt, jo es negribu būt greizsirdīga uz draugierm, bet, manuprāt, maniem draugiem labāk patīk citi mani draugi, kuri iespējams nemaz nebūtu iepazinušies..

Es labprāt vēlētos izslēgt savas emocijas un beigt uzvesties, kā tāds psihiatriskās slimnīcas pacients , kurš nesen izbēdzis un vēl aizvien atrodas zāļu iedarbībā..

Better late than never…

 

whoops..

 

sad..

Tikko pavadīju savu žetona vakaru, bija interesanti, tikai nepatīk klausīties kā mamma man simtiem reižu atkārto, ka es pati esmu vainīga, ka aizbaidu savus draugus prom.. Skumji.. Pati jau to saprotu, bet nepatīk, ka bāž sejā..

Šovakar mana klase aizbrauca tusēt uz Vecrīgu, bet, jap, es paliku mājās.. KĀPĒC?!?! jo esma maza, naiva meitenīte, kurai nekad nav interesanti, ja viņa nav uzmanības centrā.. Jā, apzinos, ka šis bija viss stulbākais teksts, bet tā nu tas ir.. Un es nekad negribu justies vientuļa, bet neko nevaru sev padarīt..

Žēl, ka nespēju mainīties un žēl, ka citiem neesmu pieņemama tāda kāda esmu..

Labi, bet tagad došos, gultiņā paraudāt par pagātni un tagadni, un varbūt apraudāt arī nākotni..

02.12.2011..