ES ARĪ GRIBU..

Kāpēc neviens nevar MAN tā izdarīt??  :/

LOVE.. ^-*

I just want to be LOVED

Please, pretty please….

 

 

Someone please answer to this quiet scream…

Boxes… :)

Gribu justies kā kastītes.. Pat viņām ir sava dzīve..

……..

Šausmas, šausmas, šausmas kāpēc katru reizi to sev nodaru, kā liecina vecs citāts: labāk būt dzērusi……

Jūtu kā mana sirdī ieduras adatas, lasot rindiņas, ko l tās nepārstāj, tās kļūst arvien vairāk un vairāk.

Sometimes, in order to move forward you have to stop looking back.
It’s always tempting to stick with what’s safe, what’s comfortable.
But love isn’t safe. We can’t trust that it will stay the same.
All we can do is hang on... even if we feel vulnerable, naked even.
You might never feel ready to move in or move on but you have to because that is how we grow.
And growing is what it is all about.

/Men in trees Marin/

Tagad ir mana kārta move forward, ja vien man tik ļoti neinteresētu, kas notika ar manu pagātni*..

Cilvēki, kas BIJA pagātnē*, tagadnē IR laimīgi. Jūtās daudz laimīgāks atbrīvodamies no manis, daudz atvērtāks CITIEM, daudz…… daudz citādāks. Varbūt jāsāk domāt par to,  cik slikta es nodaru visiem tuvajiem, ja uzzinātu, ka tā ir droši vien nomirtu, jo kāda jēga dzīvot, ja tas vienīgais, kas bija labs un jauks dzīvē, īstenībā bija meli. Domāju, ka esmu radīta iepriecināt kādu, BET NĒ mans uzdevums bija izsūkt dzīvību un nogalināt. Kāpēc izmaiņas nevarēja notikt pēc skolas beigšanas tad būtu daudz vieglāk, jo pagātni* tad nesatiktu uz katra soļa.

Varbūt man jāmaina skola, lai justos labāk. Bet kāda no tā jēga, tur būs vēl sliktāk. Tāpēc man ir jāiztur tikai 18 nedēļas šajā mācību gadā. Tad ir vasara – gaidu jau tagad (jo sniegs ir jau līdz kaklam gan burtiski, gan pārnesti), šī vasara būs vienīgā atelpa no viņiem. Tad atkal būs jācieš  tie 9 mēneši, kas sekos 12. klasē, tad ir gals (varbūt pat pasaules), vairs nesatikšu savu pagātni*, nebūs jāslīkst asinīs, kas tek sirdij salūstot no ignorēšanas, no neziņas un visa pārējā, kas mani ir piemeklējis un piemeklēs šogad.

Es atkal vēlētos būt bērns, jo zilumus ir vieglāk dziedēt nekā salauztas sirdis. Vai jūs man nepiekrītat?

Cilvēku visstiprāk sāpināt var tas, kurš viņu ir darījis patiesi laimīgu

ŠIE NOTIKUMI PAR TO LIECINA.

TAGAD, IESTĀJOTIES SLIKTAJIEM LAIKIEM, JĀSĀK NOVĒRTĒT VISS CITS, KAS IR MANĀ DZĪVĒ, PAZAUDĒJOT VIENU MĪĻU BĒRNĪBAS LĀCI, IEGŪSTU VESELU ZOODĀRZU, VARBŪT NE KĀ LABĀKO DRAUGU, BET KĀ LABU DRAUGU GAN. ŠIS ZOODĀRZS SAVĀ ZIŅĀ IR LĪDZĪKS, PAZAUDĒTAJAM, BET VAI VARAM,  KO MAINĪT, JA SIRDS MEKLĒ IELĀPUS.

P.S. *Īstenībā es negribu to saukt par pagātni, jo tā man patika, gribu to dzīvot tālāk, tad bija viegli un jautri.

You never stop loving someone. You just learn to live without them.

I think it is my turn to learn to liv with out them.  
It's my turn to start improve myself. It is my turn to break free from this pathetic situation – I am a prisoner in my own feelings. I’m asking myself – why???

Remember,you are born to live,don't live because you're born!

I think that this should be my new motto, because I don’t live I just exist.

My little liar are moved on with his live so way don’t I do the same, maybe the future will surprise me. It is unbelievable  how happy hi is whit out me. Maybe I was the responsible one who made us grow apart but there is nothing I can do now, is it?

Maybe I need find someone who will help me recover but everybody is taken, they have their own problems.

OK I need to start live, start feel start do something with my live, nobody will help me if  I will bi miserable.

SO LET’S GO AND START NEW LIFE.

Ak, lācīti…

Biju skolā es rakstīju uz saburzītas, rūtiņ lapiņas visu, par ko domāju, redzēju acu pārus, kas vēroja papīra gabalu, pār kuru slīdēja zilā pildspalva, bet es refleksīvi uzrakstīto aizsedzu ar savu kreiso roku.
Domāju par laiku un par to, ka tas dziedējot brūces. Bet sapratu, lai sadziedētu tās kaut kas ir arī jādara, nedrīkst sēdēt malā un varbūt plēst savu brūci vēl dziļāk. (tā to daru es, graužu jau sadzijušās) Bet ko lai iesāku, savādāk es neprotu…… Konstatēju to, ka nekas nemainīsies, ja pati nemainīšu…
Bet kas notika ar veco labo lācīti, kura dēļ gribēju darīt visu? ES KAUT KO IZDARĪJU, PATEICU? Vai arī mēs kopīgi iegrimām rutīnā, kuru lācītis vairs nevarēja paciest, varbūt nevarēja paciest mani nevis rutīnu, jo es jau biju pārāk veca rotaļlieta priekš viņa.
NĒ! Nebija rutīnas vienkārši mans mīļais, vecais draugs lācītis bija mainījies. Vienīgais, kas bija spējīgs mainīt visu pasauli man apkārt.
Es biju pieradusi pie vecā lācīša, lāča, kas mani pieradināja, viņš nebija mana rotaļlieta, ES BIJU VIŅA ROTAĻLIETA. Ak, lācīti, manu lācīti Antuāns de Sent-Ekziperī ir teicis:”MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR TIEM, KO ESAM PIERADINĀJUŠI.” Lūdzu, nāc atpakaļ, neatstāj man vienu, jo es tā nemāku. 

Es jūtos kā mazs bērns, kas Ziemassvētku naktī nomodā gaida Ziemassvētku vecīti, bet viņš neatnāk. Tagad man vajaga atrast kādu citu, kas aizpildītu tukšumu manā sirsniņā, bet šoreiz NEDRĪKSTU pieķerties tik stipri, ka sabrūk visa pasaule.

Ņem visas manas mīlestības, ņem!
Vai nu tev vairāk ir? Pats redzi: nav.
Ja mīlai tiesu taisnīgu tu lem,
Tad viss, ko guvi, sen jau bija tavs.
[..]
Tev, mīļo zaglēn, piedodu, kaut gan
Līdz pēdējam es aplaupīts. Bet gribu,
Lai saproti, kas  NAIDU PACIEST MAN
IR VIEGLĀK NEKĀ MĪLAS NETAISNĪBU.
Un tomēr – mīlot moci, nokauj pat,
Mēs ienaidnieki nebūsim NEKAD. 

/V. Šekspīrs./

neatvadīsimies...

rūgts ir netikai analgīns

bet arī dzīve ziniet

nevajaga zaķi nesteigsimies

neatvadīsimies

/K.Elsbergs./

Kā es gribēt neatvadīties, bet katru dienu es jūtu, ka pazūdu arvien tālāk un tālāk no apkārtējiem, tālāk un tālāk no visa tā, ko pazinu.

Gribu dzīvot tā kā agrāk - bez galvas sāpēm par to, kas notiks tālāk, bez domām par to, vai izturēšu un vai nesabrukšu, kaut kur starp emocijām un saprātu.

Atkal gribu būt VIENALDZĪGĀ ES, kāda biju pirms tam, kad viss man apkārt sagāja grīstē, tas nemaz nebija sen. Tieši tāpēc es nevaru laist to visu vaļā un aizmirst, tāpēc dzīvoju pagātnē.

ES ESMU KĻUVUSI CITĀDĀKA, un man it nemaz tas nepatīk. Šis graujošais, smacējošais nekas, nomāc visu manu pasauli, samīca to.

Jel, kāds atsaucieties un atvediet mani atpakaļ tajā dzīvē... tajā dzīvē bez SKUMJĀM un GALVAS SĀPĒM.