Nāk nakts un pie debesīm parādās zvaigznes

Reiz meitene dzīvoja,

Kuras sirds bija pasauļu liela.

Viņa dāvāt sirdi gribēja,

Bet pārāk kautrīga bij` viņa.

Pagāja naktis un dienas,

Un viņa dzīvoja Elsberga dzejā

"Viņa darina asaru krelles un izrotā gultu un izrotā lelles."

Meiteni sirdi dāvāt gribēja, 

Bet pasaule pārāk nesaprotama šķita viņai.

Viņa smaidīja dienas

Un raudāja naktis

Viņas nogurums bija acīm redzams

Bet kas gan varētu palīdzēt viņai

Ja nav kam sirdi dot un mīlēt viņai

Saules stari rotā viņa seju,

Bet tumsas un mēness gaisma ir meitenes stihija.

Viņa izmisumā kritusi

Viņa depresījā dzīvo

Jo redz mīlestība ir tas, ko meitene vēlas, bet dabūt viņa nedabūs.

Sāpēt nepārstāj

Diena tik gaiša, bet tumsa tik spīd
Diena tik silta, bet salst man tik un tā            
Diena tik īsa, bet tumsu es ciešu labprātāk
Diena tik.... Bet es esmu naktī

Asara pa asarai es apzinos, ka viena es

Asaru pa asarai es jūtu tukšumu krūtīs izplešas
Asaru pa asarai es apzinos cik ļoti sāp tas viss
Asaru pa asarai es jūtu tumsu sev tuvāk pienākam

Smaids ir māksloti izstaipīts
Smaids ir maska aiz kuras paslēpties
Smaids ir tikai sejas vaibsts
Smaids ir mans liecinieks

Sirds sitas, bet pulsa man nav
Domas tik garas, bet ideju nav
Kājas sper soļus, bet tāluma nav
Mēle teic vārdus, bet neizteic domu

Es esmu te, gribētu tik tālu prom
Es esmu skumja, bet gribētu prieku sev
Es esmu viena, bet gribētu mīlestību sev
Es esmu te, bet aiziet nav kur

Tādēļ palieku, tādēļ ciešu
Es esmu te, bet neredz neviens
Es esmu te, bet nekas nepalīdz
Kādēļ sāp un nepārstāj?!

Viena

Sēž meitene viena.. Pūlis apkārt viņai spiedz.. 
Bet viņa zina, ka tas tikai mīts, ka sabiedrība palīdz.
Tas ir tik kaitinoši, ka redzi cilvēkus, bet jūties viens.
Meitene zini, ka katrs no viņiem ir labāks, ka katrs ir īpašs un laimīgs, bet tu esi viens. 
Viņa redz cilvēkus un zini, ka par draugu viņus sauc, bet viņa zina, ka ir tik viena. 
Viena starp pūli, kas apkārt tai spiedz.
Palīdzību meklēt nav vērts.
Arī pūlis zina, ka meitene nav vērta, pūlis zina, ka viņa ir viena.
Nav vērts ar viņu runāt, jo neko vērtīgu viņai nav ko teikt. 
Nav vērts ar viņu sarunas laist, jo interese par meiteni pūlim maza. 
Kāda atšķirība, jo pūlis ir labāks, pūlis zina, ka meitene nav dzīvē nekas. 
Arī meitene zina, ka pūlis viņu neizglābs.
Meitene redz pūlī sejas, redz cilvēkus un dejas.
Bet tikai vienu pūļa daļu viņa redzētu vislabāk sev blakus.
Tikai vienu cilvēku no pūļa viņa grib skart.
Tikai vienu cilvēku, kas viņu priecīgu darītu.
Bet viņš nav viens.
Viņš zina, kas ir'a.
Viņš zina, ka nav vērts meiteni traucēt, jo nav jau viens.
Dejas ritmi, dziesmu vārdi - meitenes glābiņš, jo tas palīdz slēpt to, kas pār seju rit.
Tas palīdz dziedēt to, ko neviens nepalīdz. 
Tas palīdz.... tik uz brīdi.
Tas palīdz, kad domas klīst tikai lai atcerētos soli nākamo.
Bet tas nepalīdz... tas nepalīdz, jo meitene viena, viņa ir un paliks viena.
Meitene zina, ka sabiedrība nepalīdz..
Sabiedrībā tikai maska jāuzliek un smaids.
Tad visi redz, ka meitenei ir labi un nekas nepalīdz..
Meitene sēž viena un pūlis viņai apkārt spiedz.

Am I??

Broken..

Visi kaut reizi ir sapņojuši par to, kas viņi būs, kad pabeigs skolu, augstskolu vai universitāti. Domāju, ka ik viens no mums ir domājis, kādus mērķus būs sasniedzies noteiktajā vecumā! Piemēram, kad man būs 30 gadi būšu jau aprecējies vai strādāšu labi atalgotu darbu.

Bet, ko darīt tad, kad jūti, ka dzīve neiet uz to pusi, uz kuru tu biji iecerējis? Jau tagad tu jūti, ka nesasniegsi to, ko cerēji, jo tev vajadzēs vairāk laika, jo jau tagad redzi, lai sasniegtu iecerēto, bija jādara kaut kas cits nevis šis! Un ko darīt, ja tev nav ne mazākās nojausmas, ko tu gribi sasniegt? Nav saprašanas, ko darīt, kā darīt un ko iesākt ar dzīvi, kas tev ir sniegta....

Man saprašanas nav.....  liekas, ka visi iet savu gaitu, bet man šajā plūsmā vietas nav. Tagad, lasot dažus filozofijas grāmatas fragmentus, saprotu, ka esmu viena no tiem cilvēkiem, kas bēg no brīvības, es gribu darīt tā, kā man saka, lai nebūtu jādomā. Vai tad tā nav vieglāk – nedomāt bet darīt? Tev visu pateiktu priekšā, tev nebūtu noteikšanas, tu tikai pakļautos. (nopūta).... tas izklausās tik... šausmīgi, es negribu tā beigt savu dzīvi, negribu dzīvot neko nesasniegusi.

Apskaujiet mani kāds! Vēlos saņemt siltu, mīļu apskāvienu, kas sasildītu sirsniņu. Vienkārši pienāciet, neko naprasiet, nesakiet un apskaujiet, jo dražkārt pietiek tikai ar apskāvienu un dzīve atkal liekas gaiša. Lūdzu tas taču nav grūti... 

Kāds negrib pieteikties parādīt man virzienu? Liekas, ka es neeju uz pareizo pusi. Pasakiet, kas ir jāmaina manī, lai es VIŅAM patiktu. Citādi - I will die alone! Nu labi varbūt man būs 20 kaķi no, kuriem man būs alerģija..

Dažkārt šķiet

Dažkārt liekas, ka dzīve ir netaisna!
Bet visticamāk tā nav, jo ko es, kam liekas ir viss, daru visu laiku uztraucoties par lietām, ko nevar iespaidot. Man ir ģimene, draugi, normāla veselība, jumts virs galvas, bet manai sirdij ar to nepietiek. KĀDĒĻ? Es tik ļoti vēlos, lai arī mana sirds zinātu to, ko zina smadzenes. To - ka man ir jābūt laimīgai, to - ka man ir jāredz labais, bet es nevaru mainīties, es nevaru. To jau mēģināju, bet visi ceļi tik un tā aizveda uz vietu, kur es sāku. KĀPĒC?
Šobrīd vienīgais par, ko varu domāt ir sapnis, kas nav īstenība. Vai tiešām es nevarētu domāt tikai par sasniedzamo?
Liekas, ka vienīgais, ko patiesi vēlos, ir "HAPPY EVER AFTER", bet viss pasaulē liekas tik tumšs un nepatiess...
Iedomas ir jāatmet, jābeidz sapņot par lietām, kas nekad nenotiks un jāsāk jauna ēra.
Bet kādēļ ar smadzenēm to saprotu, bet, kad vajag kaut ko darīt, tad vienīgais, kam klausu, ir sirds? Varbūt es vienkārši esmu neglābjama romantiķe, vai arī saskatījusies pārlieku daudz filmas ar laimīgām beigām, kuras patiesajā dzīve jāmeklē ilgi. Jā varbūt!
Bet patiess ir tikai viens es skumstu pēc vecajiem laikiem, kad visa mana pasaule bija tētis un mamma! Jau kuro reizi redzu pagātni laimīgāku kā šodienu... man vajadzētu pie tā pierast, bet sirds tik un tā sāp, kad paskatos pār plecu!
Dažkārt liekas, ka patvēruma nav!
Bet jūs nesatraucaties, manas smadzenes ir jau samierinājušās, jo dzīve nekad nebūs tāda, kā agrāk! Vēl jāgaida uz sirdi........

The End.

  Lielākā daļa 12tie raksta eksāmenus un uztraucas par līmeņiem tajos un atzīmēm liecībā, lai beigtu skolu un varētu iestāties universitātē vai augstskolā budžetā. Un priecājas, kad visi eksāmeni ir uzrakstīti.

Arī es vakar uzrakstīju savu pēdējo eksāmenu. Biju ļoti iepriecināta par to, jo beidzot var sākties vasara. Bet šodien noskatoties seriāla sēriju sapratu, ka viss ir beidzies. Visam, ko zināju, kas šķita pazīstams un ierasts, nu ir pienākušas beigas. Sākas jauns posms, kurā viss būs citāds, būs jāmācās pieņemt jaunas lietas, jāmācās jauni noteikumi un likumi. Ir pienācis laiks pieaugt, jo skolas un bērnības gadi ir beigušies, es nevaru tā uzvesties, jo visi cilvēki man apkārt uztver mani kā pieaugušo. Bet es to neizdarīšu, es nepieaugšu, jo gribu vienmēr justies kā bērns un nekad nepieaugt, gluži kā Pepija. Tagad mani māc skumjas, jo es mīlēju to laiku, ko pavadīju ar klasesbiedriem, skolasbiedriem un draugiem, jau šobrīd liekas, ka nekad vairs viņus nesatikšu kaut arī vēl ir izlaidums un all time in the world, lai to izdarītu, bet liekas, ka tam visam ir pieliktas priekšā durvis, kuras ir aizslēgtas.

  Pirms divām nedēļām man bija pēdējais zvans. Pēdējā diena skolā kā klasei. Bet es neraudāju es priecājos, jo viss likās kā sapnī – neīsts, miglains un laimīgs. Un kā gan var raudāt, ja cilvēki man apķārt bija laimīgi ar smaidiem sejā. Tad likās, ka nekas bēdīgs nenotiek, jo vēl jau mēnesis līdz izlaidumam vēl viss ir priekšā, mēs vēl būsim kopā. Bet tagad māc skumjas vēl vairāk, apzinoties to, ka viss mainīsies, ka nekad nenotiks kā agrāk – smiekli, draugu paķircināšana un dauzīšanās ar viņiem, nekas nebūs kā agrāk. Labākos draugus nesatikšu katru dienu, jo vairs neiesim vienā skolā, ar dažiem pat nebūsim vienā pilsētā.

  Sentimentāla noskaņa, skumjas, atmiņas un bildes tas ir viss, kas paliks par piemiņu no šiem divpadsmit gadiem, ko pavadīju vienā skolā, ejot roku rokā ar draugiem un skolotājiem.

 

 

 

 

 

THE END